1. Hidroksila vērtība: 1 grams polimēra poliola satur hidroksila (-OH) daudzumu, kas atbilst KOH miligramu skaitam, mērvienība mgKOH/g.
2. Ekvivalents: funkcionālās grupas vidējā molekulmasa.
3. Izocianāta saturs: izocianāta saturs molekulā
4. Izocianāta indekss: norāda izocianāta pārpalikuma pakāpi poliuretāna formulā, ko parasti apzīmē ar burtu R.
5. Ķēdes pagarinātājs: tas attiecas uz zemas molekulmasas spirtiem un amīniem, kas var pagarināt, paplašināt vai veidot molekulāro ķēžu telpiskās tīkla saites.
6. Cietais segments: ķēdes segments, kas veidojas izocianāta, ķēdes pagarinātāja un šķērssaistītāja reakcijas rezultātā uz poliuretāna molekulu galvenās ķēdes, un šīm grupām ir lielāka kohēzijas enerģija, lielāks telpas tilpums un lielāka stingrība.
7. Mīkstais segments: oglekļa-oglekļa galvenās ķēdes polimērs poliols, laba elastība, poliuretāna galvenajā ķēdē elastīgam ķēdes segmentam.
8. Vienpakāpes metode: attiecas uz oligomēru poliolu, diizocianātu, ķēdes pagarinātāju un katalizatoru, kas tiek tieši sajaukti veidnē pēc tiešas iesmidzināšanas noteiktā temperatūrā, sacietējot formēšanas metodē.
9. Prepolimēra metode: vispirms oligomēru poliolu un diizocianātu prepolimerizācijas reakcija, lai iegūtu gala NCO bāzes poliuretāna prepolimēru, ielejot un pēc tam prepolimēra reakcija ar ķēdes pagarinātāju, poliuretāna elastomēra metodes sagatavošana, ko sauc par prepolimēra metodi.
10. Pusprepolimēra metode: atšķirība starp pusprepolimēra metodi un prepolimēra metodi ir tāda, ka daļa no poliestera poliola vai poliētera poliola tiek pievienota prepolimēram maisījuma veidā ar ķēdes pagarinātāju, katalizatoru utt.
11. Reakcijas iesmidzināšanas formēšana: Reakcijas iesmidzināšanas formēšana (RIM) ir process, kurā mazmolekulāri oligomēri tiek mērīti šķidrā veidā, uzreiz sajaukti un vienlaikus ievadīti veidnē, un, pateicoties ātrai reakcijai veidnes dobumā, materiāla molekulmasa strauji palielinās. Šis ir process, kurā ar ārkārtīgi lielu ātrumu tiek ģenerēti pilnīgi jauni polimēri ar jaunām raksturīgām grupu struktūrām.
12. Putu indekss: tas ir, putu indekss (IF) ir ūdens daļu skaits, kas izmantots 100 poliētera daļās.
13. Putu veidošanās reakcija: parasti attiecas uz ūdens un izocianāta reakciju, kuras laikā rodas aizvietota urīnviela un izdalās CO2.
14. Gela reakcija: parasti attiecas uz karbamāta reakcijas veidošanos.
15, želejas veidošanās laiks: noteiktos apstākļos šķidram materiālam ir nepieciešams laiks, lai veidotos želeja.
16. Piena veidošanās laiks: I zonas beigās šķidrās fāzes poliuretāna maisījumā parādās pienaina parādība. Šo laiku poliuretāna putu veidošanās procesā sauc par krēma veidošanās laiku.
17. Ķēdes izplešanās koeficients: attiecas uz aminoskābju un hidroksilgrupu daudzuma (vienība: mo1) attiecību ķēdes pagarinātāja komponentos (ieskaitot jaukto ķēdes pagarinātāju) pret NCO daudzumu prepolimērā, t. i., aktīvā ūdeņraža grupas molu skaita (ekvivalenta skaitļa) attiecību pret NCO.
18. Poliēteris ar zemu nepiesātinātības līmeni: galvenokārt paredzēts PTMG izstrādei, PPG cena, nepiesātinātības līmenis samazināts līdz 0,05 mol/kg, tuvu PTMG veiktspējai, izmantojot DMC katalizatoru, kas ir galvenā Bayer Acclaim sērijas produktu šķirne.
19. Amonjaka estera šķīdinātājs: poliuretāna šķīdinātāja ražošanā jāņem vērā šķīšanas spēks un iztvaikošanas ātrums, taču, ražojot poliuretānu šķīdinātājā, jāņem vērā poliuretāna smagais NC0. Nedrīkst izvēlēties tādus šķīdinātājus kā spirti un ētera spirti, kas reaģē ar NCO grupām. Šķīdinātājs nedrīkst saturēt tādus piemaisījumus kā ūdeni un spirtu, kā arī sārmu vielas, kas var sabojāt poliuretānu.
Estera šķīdinātājs nedrīkst saturēt ūdeni, un tajā nedrīkst būt brīvas skābes un spirti, kas reaģēs ar NCO grupām. Poliuretānam izmantotajam estera šķīdinātājam jābūt augstas tīrības pakāpes "amonjaka estera šķīdinātājam". Tas nozīmē, ka šķīdinātājs reaģē ar izocianāta pārpalikumu, un pēc tam, izmantojot dibutilamīnu, nosaka nereaģējušā izocianāta daudzumu, lai pārbaudītu, vai tas ir piemērots lietošanai. Princips ir tāds, ka izocianāta patēriņš nav piemērojams, jo tas parāda, ka estera, spirta un skābes triju sastāvdaļu ūdens patērēs kopējo izocianāta vērtību. Ja tiek izteikts šķīdinātāja gramu skaits, kas nepieciešams, lai patērētu 100 NCO grupu, vērtība ir laba stabilitāte.
Izocianāta ekvivalents, kas mazāks par 2500, netiek izmantots kā poliuretāna šķīdinātājs.
Šķīdinātāja polaritātei ir liela ietekme uz sveķu veidošanās reakciju. Jo lielāka polaritāte, jo lēnāka ir reakcija, piemēram, toluola un metiletilketona atšķirība ir 24 reizes lielāka. Šīs šķīdinātāja molekulas polaritāte ir liela, un tā var veidot ūdeņraža saiti ar spirta hidroksilgrupu, tādējādi palēninot reakciju.
Polihlorētiem estera šķīdinātājiem labāk izvēlēties aromātiskus šķīdinātājus, to reakcijas ātrums ir lielāks nekā esteriem, ketoniem, piemēram, ksilolam. Estera un ketona šķīdinātāju izmantošana var pagarināt divkārši sazarotā poliuretāna kalpošanas laiku būvniecības laikā. Pārklājumu ražošanā iepriekš minētā "amonjaka klases šķīdinātāja" izvēle ir izdevīga uzglabātajiem stabilizatoriem.
Esteru šķīdinātājiem ir laba šķīdība, mērens iztvaikošanas ātrums, zema toksicitāte un tos izmanto vairāk, cikloheksanonu arī izmanto vairāk, ogļūdeņražu šķīdinātājiem ir zema cietvielu šķīdināšanas spēja, tos retāk lieto atsevišķi un vairāk lieto kopā ar citiem šķīdinātājiem.
20. Fizikālais pūšanas līdzeklis: fizikālais pūšanas līdzeklis ir putu poras, kas veidojas, mainot vielas fizikālo formu, t. i., saspiestai gāzei izplešoties, šķidrumam iztvaikojot vai cietai vielai izšķīstot.
21. Ķīmiskie pūšanas līdzekļi: ķīmiskie pūšanas līdzekļi ir tādi, kas pēc sadalīšanās karsēšanas ietekmē var atbrīvot gāzes, piemēram, oglekļa dioksīdu un slāpekli, un veidot smalkas poras savienojuma polimēru sastāvā.
22. Fiziskā šķērssavienošana: polimēra mīkstajā ķēdē ir dažas cietās ķēdes, un cietajai ķēdei ir tādas pašas fizikālās īpašības kā vulkanizētai gumijai pēc ķīmiskās šķērssavienošanas temperatūrā zem mīkstināšanas vai kušanas temperatūras.
23. Ķīmiskā šķērssavienošana: attiecas uz lielu molekulāro ķēžu savienošanas procesu, izmantojot ķīmiskās saites gaismas, siltuma, augstas enerģijas starojuma, mehāniskā spēka, ultraskaņas un šķērssavienojošo vielu iedarbībā, lai izveidotu tīkla vai formas struktūras polimēru.
24. Putu indekss: putu indekss (IF) ir ūdens daļu skaits, kas atbilst 100 poliētera daļām.
25. Kādi izocianātu veidi parasti tiek izmantoti struktūras ziņā?
A: Alifātisks: HDI, aliciklisks: IPDI, HTDI, HMDI, aromātisks: TDI, MDI, PAPI, PPDI, NDI.
26. Kādus izocianātu veidus parasti izmanto? Uzrakstiet struktūrformulu.
A: Toluēndiizocianāts (TDI), difenilmetāna-4,4'-diizocianāts (MDI), polifenilmetāna poliizocianāts (PAPI), sašķidrināts MDI, heksametilēndiizocianāts (HDI).
27. TDI-100 un TDI-80 nozīme?
A: TDI-100 sastāv no toluola diizocianāta ar 2,4 struktūru; TDI-80 ir maisījums, kas sastāv no 80% toluola diizocianāta ar 2,4 struktūru un 20% 2,6 struktūras.
28. Kādas ir TDI un MDI īpašības poliuretāna materiālu sintēzē?
A: 2,4-TDI un 2,6-TDI reaktivitāte. 2,4-TDI reaktivitāte ir vairākas reizes augstāka nekā 2,6-TDI reaktivitāte, jo 2,4-TDI 4. pozīcijas NCO atrodas tālu no 2. pozīcijas NCO un metilgrupas, un gandrīz nav steriskas rezistences, savukārt 2,6-TDI NCO ietekmē orto-metilgrupas steriskais efekts.
MDI divas NCO grupas atrodas tālu viena no otras, un tām apkārt nav aizvietotāju, tāpēc abu NCO aktivitāte ir relatīvi liela. Pat ja reakcijā piedalās viens NCO, atlikušo NCO aktivitāte samazinās, un kopumā aktivitāte joprojām ir relatīvi liela. Tāpēc MDI poliuretāna prepolimēra reaktivitāte ir lielāka nekā TDI prepolimēram.
29. Kura no dzeltēšanas izturības metodēm ir labāka – HDI, IPDI, MDI, TDI, NDI?
A: HDI (pieder pie nemainīgā dzeltenā alifātiskā diizocianāta), IPDI (izgatavots no poliuretāna sveķiem ar labu optisko stabilitāti un ķīmisko izturību, parasti izmanto augstas kvalitātes poliuretāna sveķu ražošanai bez krāsas izmaiņām).
30. MDI modifikācijas mērķis un izplatītākās modifikācijas metodes
A: Sašķidrināts MDI: Modificēts mērķis: sašķidrināts tīrs MDI ir sašķidrināts modificēts MDI, kas pārvar dažus tīra MDI defektus (ciets istabas temperatūrā, kušana lietošanas laikā, vairākkārtēja karsēšana ietekmē veiktspēju), kā arī nodrošina pamatu plašam modifikāciju klāstam MDI bāzes poliuretāna materiālu veiktspējas uzlabošanai un uzlabošanai.
Metodes:
① ar uretānu modificēts sašķidrināts MDI.
② ar karbodiimīdu un uretonimīnu modificēts sašķidrināts MDI.
31. Kādus polimēru poliolu veidus parasti izmanto?
A: Poliestera poliols, poliētera poliols
32. Cik rūpnieciskās ražošanas metodes pastāv poliestera poliolu ražošanai?
A: Vakuuma kausēšanas metode B, nesējgāzes kausēšanas metode C, azeotropās destilācijas metode
33. Kādas ir īpašās struktūras poliestera un poliētera poliolu molekulārajā mugurkaulā?
A: Poliesteru poliols: Makromolekulārs spirta savienojums, kas satur estera grupu molekulas mugurkaulā un hidroksilgrupu (-OH) gala grupā. Poliēteru polioli: Polimēri vai oligomēri, kas satur ētera saites (-O-) un gala joslas (-Oh) vai amīnu grupas (-NH2) molekulas mugurkaula struktūrā.
34. Kādi ir poliēterpoliolu veidi pēc to īpašībām?
A: Augsti aktīvi poliētera polioli, potēti poliētera polioli, liesmu slāpējoši poliētera polioli, heterocikliski modificēti poliētera polioli, politetrahidrofurāna polioli.
35. Cik daudz parasto poliēteru veidu pastāv atkarībā no izejvielas?
A: Polioksīda propilēnglikols, polioksīda propilēntriols, cieto burbuļu poliētera poliols, zema nepiesātinātības poliētera poliols.
36. Kāda ir atšķirība starp hidroksilgrupu terminētiem poliēteriem un amīnu terminētiem poliēteriem?
Aminoterminētie poliēteri ir polioksīda alilēteri, kuros hidroksilgals ir aizvietots ar amīna grupu.
37. Kādus poliuretāna katalizatorus parasti izmanto? Kuri bieži lietotie veidi ir iekļauti?
A: Terciārie amīnu katalizatori, parasti izmantotās šķirnes ir: trietilēndiamīns, dimetiletanolamīns, n-metilmorfolīns, N, n-dimetilcikloheksamīns
Metāliskie alkilsavienojumi, parasti izmantotās šķirnes ir: organotīnskābes katalizatori, var iedalīt alvas oktoātā, alvas oleātā un dibutilalvas dilaurātā.
38. Kādi ir visbiežāk izmantotie poliuretāna ķēdes pagarinātāji vai šķērssaistītāji?
A: Polioli (1,4-butāndiols), alicikliskie spirti, aromātiskie spirti, diamīni, spirtu amīni (etanolamīns, dietanolamīns)
39. Izocianātu reakcijas mehānisms
A: Izocianātu reakciju ar aktīvā ūdeņraža savienojumiem izraisa aktīvā ūdeņraža savienojuma molekulas nukleofilais centrs, kas uzbrūk NCO bāzes veidotajam oglekļa atomam. Reakcijas mehānisms ir šāds:
40. Kā izocianāta struktūra ietekmē NCO grupu reaktivitāti?
A: AR grupas elektronegativitāte: ja R grupa ir elektronus absorbējoša grupa, C atoma elektronu mākoņa blīvums -NCO grupā ir mazāks, un tas ir vairāk pakļauts nukleofilu uzbrukumam, tas ir, ir vieglāk veikt nukleofilas reakcijas ar spirtiem, amīniem un citiem savienojumiem. Ja R ir elektronu donora grupa un tiek pārnesta caur elektronu mākoni, C atoma elektronu mākoņa blīvums -NCO grupā palielināsies, padarot to mazāk neaizsargātu pret nukleofilu uzbrukumu, un tā reakcijas spēja ar aktīvajiem ūdeņraža savienojumiem samazināsies. B. Indukcijas efekts: Tā kā aromātiskais diizocianāts satur divas NCO grupas, kad reakcijā piedalās pirmais -NCO gēns, aromātiskā gredzena konjugētā efekta dēļ -NCO grupa, kas nepiedalās reakcijā, spēlēs elektronus absorbējošas grupas lomu, tāpēc pirmās NCO grupas reakcijas aktivitāte tiek pastiprināta, kas ir indukcijas efekts. C. steriskais efekts: Aromātiskās diizocianāta molekulās, ja divas -NCO grupas vienlaikus atrodas aromātiskā gredzenā, tad vienas NCO grupas ietekme uz otras NCO grupas reaktivitāti bieži vien ir nozīmīgāka. Tomēr, ja divas NCO grupas atrodas dažādos aromātiskajos gredzenos vienā molekulā vai tās ir atdalītas ar ogļūdeņražu ķēdēm vai aromātiskiem gredzeniem, mijiedarbība starp tām ir neliela, un tā samazinās, palielinoties ogļūdeņraža ķēdes garumam vai aromātisko gredzenu skaitam.
41. Aktīvo ūdeņraža savienojumu veidi un NCO reaģētspēja
A: Alifātisks NH2> Aromātiskā grupa Bozui OH> Ūdens > Sekundārais OH> Fenols OH> Karboksilgrupa > Aizvietota urīnviela > Amido> Karbamāts. (Ja nukleofīlā centra elektronu mākoņa blīvums ir lielāks, elektronegativitāte ir spēcīgāka, un reakcijas aktivitāte ar izocianātu ir augstāka, un reakcijas ātrums ir lielāks; pretējā gadījumā aktivitāte ir zema.)
42. Hidroksilsavienojumu ietekme uz to reaģētspēju ar izocianātiem
A: Aktīvo ūdeņraža savienojumu (ROH vai RNH2) reaģētspēja ir saistīta ar R īpašībām. Ja R ir elektronus piesaistoša grupa (zema elektronegativitāte), ir grūti pārnest ūdeņraža atomus, un reakcija starp aktīvajiem ūdeņraža savienojumiem un NCO ir sarežģītāka. Ja R ir elektronus ziedojošs aizvietotājs, aktīvo ūdeņraža savienojumu reaģētspēju ar NCO var uzlabot.
43. Kāda ir izocianāta reakcijas ar ūdeni jēga?
A: Tā ir viena no pamatreakcijām poliuretāna putu pagatavošanā. Reakcija starp tām vispirms rada nestabilu karbamīnskābi, kas pēc tam sadalās CO2 un amīnos, un, ja izocianāts ir pārāk daudz, iegūtais amīns reaģē ar izocianātu, veidojot urīnvielu.
44. Poliuretāna elastomēru pagatavošanā stingri jākontrolē polimēru poliolu ūdens saturs.
A: Elastomēros, pārklājumos un šķiedrās nav nepieciešami burbuļi, tāpēc ūdens saturs izejvielās ir stingri jākontrolē, parasti mazāks par 0,05%.
45. Amīnu un alvas katalizatoru katalītiskās iedarbības atšķirības izocianātu reakcijās
A: Terciārajiem amīnu katalizatoriem ir augsta katalītiskā efektivitāte izocianāta reakcijā ar ūdeni, savukārt alvas katalizatoriem ir augsta katalītiskā efektivitāte izocianāta reakcijā ar hidroksilgrupu.
46. Kāpēc poliuretāna sveķus var uzskatīt par blokpolimēru, un kādas ir ķēdes struktūras īpašības?
Atbilde: Tā kā poliuretāna sveķu ķēdes segments sastāv no cietajiem un mīkstajiem segmentiem, cietais segments attiecas uz ķēdes segmentu, kas veidojas izocianāta, ķēdes pagarinātāja un šķērssaistītāja reakcijas rezultātā uz poliuretāna molekulu galvenās ķēdes, un šīm grupām ir lielāka kohēzijas enerģija, lielāks tilpums un lielāka stingrība. Mīkstais segments attiecas uz oglekļa-oglekļa galvenās ķēdes polimēru poliolu, kam ir laba elastība un kas ir elastīgs segments poliuretāna galvenajā ķēdē.
47. Kādi faktori ietekmē poliuretāna materiālu īpašības?
A: Grupas kohēzijas enerģija, ūdeņraža saite, kristāliskums, šķērssaistīšanas pakāpe, molekulmasa, cietais segments, mīkstais segments.
48. Kādas izejvielas ir mīkstie un cietie segmenti poliuretāna materiālu galvenajā ķēdē?
A: Mīksto segmentu veido oligomēru polioli (poliesters, poliēterdioli utt.), bet cieto segmentu veido poliizocianāti vai to kombinācija ar mazo molekulu ķēdes pagarinātājiem.
49. Kā mīkstie un cietie segmenti ietekmē poliuretāna materiālu īpašības?
A: Mīkstais segments: (1) Mīkstā segmenta molekulmasa: pieņemot, ka poliuretāna molekulmasa ir vienāda, ja mīkstais segments ir poliesters, poliuretāna izturība palielināsies, palielinoties poliestera diola molekulmasai; ja mīkstais segments ir poliēteris, poliuretāna izturība samazinās, palielinoties poliētera diola molekulmasai, bet pagarinājums palielinās. (2) Mīkstā segmenta kristalinitāte: tai ir lielāka ietekme uz lineārā poliuretāna ķēdes segmenta kristalinitāti. Kopumā kristalizācija ir labvēlīga poliuretāna izstrādājumu veiktspējas uzlabošanai, taču dažreiz kristalizācija samazina materiāla elastību zemā temperatūrā, un kristāliskais polimērs bieži vien ir necaurspīdīgs.
Cietais segments: Cietā ķēdes segmenta parasti ietekmē polimēra mīkstināšanas un kušanas temperatūru, kā arī augstās temperatūras īpašības. Aromātisko izocianātu poliuretāni satur stingrus aromātiskus gredzenus, tāpēc polimēra izturība cietajā segmentā palielinās, un materiāla izturība parasti ir lielāka nekā alifātiskajiem izocianātu poliuretāniem, taču izturība pret ultravioletā starojuma degradāciju ir slikta un viegli dzeltē. Alifātiskie poliuretāni nedzeltē.
50. Poliuretāna putu klasifikācija
A: (1) cietās putas un mīkstās putas, (2) augsta un zema blīvuma putas, (3) poliestera tipa, poliētera tipa putas, (4) TDI tipa, MDI tipa putas, (5) poliuretāna putas un poliizocianurāta putas, (6) vienpakāpes metodes un prepolimerizācijas metodes ražošana, nepārtraukta metode un periodiska ražošana, (8) bloku putas un formētās putas.
51. Pamatreakcijas putu sagatavošanā
A: Tas attiecas uz -NCO reakciju ar -OH, -NH2 un H2O, un, reaģējot ar polioliem, "gēla reakcija" putošanas procesā parasti attiecas uz karbamāta veidošanās reakciju. Tā kā putu izejvielā tiek izmantotas daudzfunkcionālas izejvielas, tiek iegūts šķērssaistīts tīkls, kas ļauj putošanas sistēmai ātri želejot.
Putu veidošanās reakcija notiek putošanas sistēmā ūdens klātbūtnē. Tā sauktā "putošanas reakcija" parasti attiecas uz ūdens un izocianāta reakciju, kuras laikā rodas aizvietota urīnviela un izdalās CO2.
52. Burbuļu kodolu veidošanās mehānisms
Izejviela reaģē šķidrumā vai atkarībā no reakcijas radītās temperatūras, veidojot gāzveida vielu un iztvaicējot gāzi. Reakcijas gaitā un lielā reakcijas siltuma daudzuma veidošanās rezultātā gāzveida vielu daudzums un iztvaicēšana nepārtraukti palielinās. Kad gāzes koncentrācija pārsniedz piesātinājuma koncentrāciju, šķīduma fāzē sāk veidoties ilgstošs burbulis, kas paceļas augšup.
53. Putu stabilizatora loma poliuretāna putu sagatavošanā
A: Tam piemīt emulgācijas efekts, kas uzlabo putu materiāla sastāvdaļu savstarpējo šķīdību; Pēc silikona virsmaktīvās vielas pievienošanas, tā kā tā ievērojami samazina šķidruma virsmas spraigumu γ, samazinās gāzes dispersijai nepieciešamā brīvā enerģija, tāpēc izejvielā disperģētajam gaisam sajaukšanas procesā ir lielāka iespēja veidoties kodoliem, kas veicina mazu burbuļu veidošanos un uzlabo putu stabilitāti.
54. Putu stabilitātes mehānisms
A: Atbilstošu virsmaktīvo vielu pievienošana veicina smalkas burbuļu dispersijas veidošanos.
55. Atvērto šūnu putu un slēgto šūnu putu veidošanās mehānisms
A: Atvērto šūnu putu veidošanās mehānisms: Vairumā gadījumu, kad burbulī ir liels spiediens, gēla reakcijas rezultātā izveidotās burbuļa sienas stiprība nav augsta, un sienas plēve nevar izturēt stiepšanos, ko izraisa pieaugošais gāzes spiediens, burbuļa sienas plēve tiek ievilkta, un gāze izplūst no plīsuma, veidojot atvērto šūnu putas.
Slēgtu šūnu putu veidošanās mehānisms: Cieto burbuļu sistēmā, pateicoties daudzfunkcionālu un mazu molekulmasu poliētera poliolu reakcijai ar poliizocianātu, gēla veidošanās ātrums ir relatīvi liels, un burbulī esošā gāze nevar salauzt burbuļa sienu, tādējādi veidojot slēgtu šūnu putas.
56. Fizikālā putojošā līdzekļa un ķīmiskā putojošā līdzekļa putošanas mehānisms
A: Fizikāls pūšanas līdzeklis: Fizikālais pūšanas līdzeklis ir putu poras, kas veidojas, mainot noteiktas vielas fizikālo formu, tas ir, saspiestas gāzes izplešanās, šķidruma iztvaikošanas vai cietas vielas izšķīšanas rezultātā.
Ķīmiskie putu veidotāji: Ķīmiskie putu veidotāji ir savienojumi, kas, sadaloties karstumā, izdala gāzes, piemēram, oglekļa dioksīdu un slāpekli, un veido smalkas poras polimēru sastāvā.
57. Mīksto poliuretāna putu sagatavošanas metode
A: Vienpakāpes metode un prepolimēra metode
Prepolimēra metode: tas ir, poliētera poliolu un lieko TDI reakciju pārveido par prepolimēru, kas satur brīvu NCO grupu, un pēc tam sajauc ar ūdeni, katalizatoru, stabilizatoru utt., lai iegūtu putas. Vienpakāpes metode: dažādas izejvielas tiek tieši sajauktas maisīšanas galviņā, izmantojot aprēķinus, un pakāpienu veido putas, ko var iedalīt nepārtrauktā un periodiskā veidā.
58. Horizontālās un vertikālās putošanas raksturojums
Līdzsvarotas spiediena plāksnes metode: raksturo augšējā papīra un augšējās pārsega plāksnes izmantošana. Pārplūdes rievas metode: raksturo pārplūdes rievas un konveijera lentes nosēšanās plāksnes izmantošana.
Vertikālās putošanas raksturlielumi: var izmantot nelielu plūsmu, lai iegūtu lielu putu bloku šķērsgriezuma laukumu, un parasti izmanto horizontālu putošanas mašīnu, lai iegūtu tādu pašu bloka šķērsgriezumu, plūsmas līmenis ir 3 līdz 5 reizes lielāks nekā vertikālās putošanas gadījumā; putu bloka lielā šķērsgriezuma dēļ nav augšējās un apakšējās ādas, un arī malu āda ir plāna, tāpēc griešanas zudumi ir ievērojami samazināti. Iekārta aptver nelielu platību, iekārtas augstums ir aptuveni 12 ~ 13 m, un iekārtas un aprīkojuma investīciju izmaksas ir zemākas nekā horizontālās putošanas procesa izmaksas; ir viegli nomainīt piltuvi un modeli, lai ražotu cilindriskus vai taisnstūrveida putu korpusus, īpaši apaļas putu sagataves rotācijas griešanai.
59. Izejvielu izvēles pamatpunkti mīksto putu pagatavošanai
A: Poliols: poliētera poliols parastajām bloku putām, molekulmasa parasti ir 3000–4000, galvenokārt poliētera triols. Augstas izturības putām izmanto poliētera triolu ar molekulmasu 4500–6000. Palielinoties molekulmasai, palielinās putu stiepes izturība, pagarinājums un elastība. Līdzīgu poliēteru reaģētspēja samazinās. Palielinoties poliētera funkcionālajai pakāpei, reakcija relatīvi paātrinās, palielinās poliuretāna šķērssaistīšanas pakāpe, palielinās putu cietība un samazinās pagarinājums. Izocianāts: poliuretāna mīksto bloku putu izocianāta izejviela galvenokārt ir toluola diizocianāts (TDI-80). TDI-65 relatīvi zemā aktivitāte tiek izmantota tikai poliestera poliuretāna putām vai īpašām poliētera putām. Katalizators: mīksto putu putošanas katalītiskās priekšrocības var aptuveni iedalīt divās kategorijās: viena ir organometāliskie savienojumi, visbiežāk tiek izmantots alvas kaprilāts; otra veids ir terciārie amīni, ko parasti izmanto kā dimetilaminoetilēterus. Putu stabilizators: Poliestera poliuretāna beramkravu putās galvenokārt tiek izmantotas virsmaktīvās vielas bez silīcija, bet poliētera beramkravu putās galvenokārt tiek izmantots organosilīcija oksidēts olefīna kopolimērs. Putu veidotājs: Parasti, ja poliuretāna mīksto bloku burbuļu blīvums ir lielāks par 21 kg uz kubikmetru, kā putu veidotāju izmanto tikai ūdeni; Zemas viršanas temperatūras savienojumus, piemēram, metilēnhlorīdu (MC), kā palīgpūšanas līdzekļus izmanto tikai zema blīvuma formulās.
60. Vides apstākļu ietekme uz bloku putu fizikālajām īpašībām
A: Temperatūras ietekme: poliuretāna putošanas reakcija paātrinās, paaugstinoties materiāla temperatūrai, kas jutīgās formulās rada kodola aizdegšanās un ugunsgrēka risku. Gaisa mitruma ietekme: Palielinoties mitrumam, putu izocianāta grupas reakcijas ar gaisā esošo ūdeni dēļ samazinās putu cietība un palielinās pagarinājums. Putu stiepes izturība palielinās, palielinoties urīnvielas grupas daudzumam. Atmosfēras spiediena ietekme: Tai pašai formulai, putojot lielākā augstumā, blīvums ievērojami samazinās.
61. Galvenā atšķirība starp izejvielu sistēmu, ko izmanto auksti formētām mīkstajām putām un karsti formētām putām
A: Aukstās sacietēšanas formēšanas izejvielām ir augsta reaģētspēja, un sacietēšanas laikā nav nepieciešama ārēja sildīšana. Pateicoties sistēmas radītajam siltumam, sacietēšanas reakcija būtībā var tikt pabeigta īsā laikā, un veidni var atbrīvot dažu minūšu laikā pēc izejvielu ievadīšanas. Karstās sacietēšanas formēšanas putu izejvielu reaģētspēja ir zema, un reakcijas maisījums pēc putošanas veidnē ir jāuzsilda kopā ar veidni, un putu produktu var atbrīvot pēc pilnīgas nogatavināšanas cepšanas kanālā.
62. Kādas ir auksti formēto mīksto putu īpašības salīdzinājumā ar karsti formēto putuplastu?
A: ① Ražošanas procesam nav nepieciešams ārējs siltums, var ietaupīt daudz siltuma; ② Augsts sagāšanās koeficients (saliekamības attiecība), laba komforta veiktspēja; ③ Augsts atsitiena ātrums; ④ Putām bez liesmas slāpētāja arī piemīt noteiktas liesmas slāpēšanas īpašības; ⑤ Īss ražošanas cikls, var ietaupīt pelējumu, ietaupīt izmaksas.
63. Mīksto un cieto burbuļu raksturojums un pielietojums.
A: Mīksto putuplasta raksturojums: Poliuretāna mīksto putuplasta šūnu struktūra pārsvarā ir atvērta. Parasti tam ir zems blīvums, laba elastības atgūšana, skaņas absorbcija, gaisa caurlaidība, siltuma saglabāšana un citas īpašības. Pielietojums: Galvenokārt izmanto mēbelēm, spilvenu materiāliem, transportlīdzekļu sēdekļu spilvenu materiāliem, dažādiem mīkstiem polsterējuma laminētiem kompozītmateriāliem, rūpnieciskām un civilām mīkstajām putām, kā arī kā filtrācijas materiāliem, skaņas izolācijas materiāliem, triecienizturīgiem materiāliem, dekoratīviem materiāliem, iepakojuma materiāliem un siltumizolācijas materiāliem.
Cieto putu raksturojums: poliuretāna putām ir mazs svars, augsta īpatnējā izturība un laba izmēru stabilitāte; poliuretāna cieto putu siltumizolācijas īpašības ir pārākas; spēcīga līmes spēks; labas novecošanās īpašības, ilgs adiabātiskais kalpošanas laiks; reakcijas maisījumam ir laba plūstamība un tas var vienmērīgi aizpildīt sarežģītas formas dobumus vai telpas. Poliuretāna cieto putu ražošanas izejvielai ir augsta reaģētspēja, tā var panākt ātru sacietēšanu un augstu efektivitāti un masveida ražošanu rūpnīcā.
Pielietojums: Izmanto kā izolācijas materiālu ledusskapjiem, saldētavām, atdzesētiem konteineriem, aukstuma noliktavām, naftas cauruļvadu un karstā ūdens cauruļvadu izolācijai, ēku sienu un jumtu izolācijai, izolācijas sendvičplāksnēm utt.
64. Cieto burbuļu formulas izstrādes galvenie punkti
A: Polioli: cieto putu formulās izmantotie poliētera polioli parasti ir augstas enerģijas, augstas hidroksilvērtības (zemas molekulmasas) polipropilēna oksīda polioli; Izocianāts: Pašlaik cieto burbuļu formulās izmantotais izocianāts galvenokārt ir polimetilēnpolifenilpoliizocianāts (parasti pazīstams kā PAPI), tas ir, neattīrīts MDI un polimerizēts MDI; Pūtējvielas: (1) CFC pūtējviela (2) HCFC un HFC pūtējviela (3) pentāna pūtējviela (4) ūdens; Putu stabilizators: poliuretāna cieto putu formulā izmantotais putu stabilizators parasti ir polidimetilsiloksāna un polioksolefīna blokpolimērs. Pašlaik lielākā daļa putu stabilizatoru galvenokārt ir Si-C tipa; Katalizators: cieto burbuļu formulas katalizators galvenokārt ir terciārais amīns, un īpašos gadījumos var izmantot alvas organogēno katalizatoru; Citas piedevas: atbilstoši poliuretāna cieto putu produktu dažādu lietojumu prasībām un vajadzībām formulai var pievienot liesmas slāpētājus, atvēršanas līdzekļus, dūmu inhibitorus, pretnovecošanās līdzekļus, pretpelējuma līdzekļus, rūdīšanas līdzekļus un citas piedevas.
65. Pilna slāņa formēšanas putu sagatavošanas princips
A: integrālās virsmas putas (ISF), kas pazīstamas arī kā pašlīmējošās putas (pašlīmējošās putas), ir plastmasas putas, kas ražošanas laikā veido savu blīvo virskārtu.
66. Poliuretāna mikroporaino elastomēru raksturojums un pielietojums
A: Raksturojums: poliuretāna elastomērs ir blokpolimērs, kas parasti sastāv no oligomēru poliola elastīga garās ķēdes mīkstā segmenta, diizocianāta un ķēdes pagarinātāja, veidojot cieto segmentu, cieto segmentu un mīksto segmentu pārmaiņus izvietotu izkārtojumu, veidojot atkārtotu struktūrvienību. Papildus amonjaka esteru grupām poliuretāns var veidot ūdeņraža saites molekulās un starp tām, un mīkstie un cietie segmenti var veidot mikrofāžu reģionus un radīt mikrofāžu atdalīšanos.
67. Kādas ir poliuretāna elastomēru galvenās veiktspējas īpašības?
A: Veiktspējas raksturlielumi: 1. Augsta izturība un elastība, var būt plašā cietības diapazonā (Shaw A10 ~ Shaw D75), lai saglabātu augstu elastību; Parasti nepieciešamo zemo cietību var panākt bez plastifikatora, tāpēc nav problēmu, ko rada plastifikatora migrācija; 2. Ar tādu pašu cietību, lielāka nestspēja nekā citiem elastomēriem; 3. Lieliska nodilumizturība, nodilumizturība ir 2 līdz 10 reizes lielāka nekā dabiskajam kaučukam; 4. Lieliska eļļas un ķīmiskā izturība; Izturība pret aromātisko poliuretānu pret starojumu; Lieliska skābekļa izturība un izturība pret ozonu; 5. Augsta triecienizturība, laba noguruma izturība un triecienizturība, piemērota augstfrekvences lieces pielietojumiem; 6. Laba elastība zemā temperatūrā; 7. Parasto poliuretānu nevar izmantot temperatūrā virs 100 ℃, bet, izmantojot īpašu formulu, var izturēt 140 ℃ augstu temperatūru; 8. Formēšanas un apstrādes izmaksas ir salīdzinoši zemas.
68. Poliuretāna elastomērus klasificē pēc polioliem, izocianātiem, ražošanas procesiem utt.
A: 1. Saskaņā ar oligomēru poliola izejvielu poliuretāna elastomērus var iedalīt poliestera tipa, poliētera tipa, poliolefīna tipa, polikarbonāta tipa utt. Poliētera tipu var iedalīt politetrahidrofurāna tipa un polipropilēna oksīda tipa tipā atbilstoši specifiskām šķirnēm; 2. Saskaņā ar diizocianāta atšķirībām to var iedalīt alifātiskos un aromātiskos elastomēros un sīkāk iedalīt TDI tipa, MDI tipa, IPDI tipa, NDI tipa un citos tipos; No ražošanas procesa poliuretāna elastomērus tradicionāli iedala trīs kategorijās: liešanas tipa (CPU), termoplastiskuma (TPU) un maisīšanas tipa (MPU).
69. Kādi faktori ietekmē poliuretāna elastomēru īpašības no molekulārās struktūras viedokļa?
A: No molekulārās struktūras viedokļa poliuretāna elastomērs ir blokpolimērs, kas parasti sastāv no oligomēru poliolu elastīga garās ķēdes mīkstā segmenta, diizocianāta un ķēdes pagarinātāja, veidojot cieto segmentu, cieto segmentu un mīksto segmentu pārmaiņus izvietotu izkārtojumu, veidojot atkārtotu struktūrvienību. Papildus amonjaka esteru grupām poliuretāns var veidot ūdeņraža saites molekulās un starp tām, un mīkstie un cietie segmenti var veidot mikrofāžu reģionus un radīt mikrofāžu atdalīšanos. Šīs strukturālās īpašības padara poliuretāna elastomērus izcilu nodilumizturību un stingrību, kas pazīstama kā "nodilumizturīga gumija".
70. Parastā poliestera tipa un politetrahidrofurāna ētera tipa elastomēru veiktspējas atšķirība
A: Poliestera molekulās ir vairāk polāro esteru grupu (-COO-), kas var veidot spēcīgas intramolekulāras ūdeņraža saites, tāpēc poliestera poliuretānam ir augsta izturība, nodilumizturība un eļļas izturība.
No poliētera polioliem izgatavotajam elastomēram ir laba hidrolīzes stabilitāte, izturība pret laikapstākļiem, elastība zemā temperatūrā un izturība pret pelējumu. Raksta avots/Polimēru apguves pētījumi
Publicēšanas laiks: 2024. gada 17. janvāris